Lai top slavēts Jēzus Kristus!
Aizritējis gada īsākais mēnesis februāris. Tajā ar Pelnu trešdienu esam iegājuši Lielā gavēņa liturģiskajā laikā. To turpināsim izdzīvot visu marta mēnesi. Lielā gavēņa laikā svēto piemiņas dienas netiek svinētas; tām ir piemērots fakultatīvo piemiņas dienu statuss.
Tā, 7. martā savās lūgšanās varam pieminēt svētās Perpetuju un Felicitu, mocekles, kuru aizbildniecībai ir uzticētas atraitnes un nomirušie bērni. Abas sievietes savu mocekļa nāvi piedzīvoja 203. gadā Kartāgā imperatora Septīmija Severa vajāšanu laikā. Tāpat 18. martā varam pieminēt sv. Kirilu no Jeruzalemes (315-386), bīskapu un Baznīcas doktoru, kurš 348. g. Jeruzalemes bīskapa katedrā nomainīja bīskapu Maksimu. Viņš bija dedzīgs ticības aizstāvis pret ariānisma herēzi, divas reizes ticis izsūtīts trimdā. Savos vēstījumos viņš sistemātiski izskaidroja Svētajos Rakstos balstītās ticības patiesības.
Tomēr viss marta mēnesis tradicionāli ir veltīts sv. Jāzepam, vissvētākās Jaunavas Marijas līgavainim, Jēzus Kristus audžutēvam, Katoliskās Baznīcas aizbildnim. Sv. Jāzepa lielos svētkus svinēsim 19. martā. Šis svētais, kurš Svētajos Rakstos neizrunā nevienu vārdu, mūs pārsteidz ar Dieva vadības precīzo uztveri un bezierunu izpildīšanu. Uzklausīt un paklausīt ir divas mūsdienās samērā reti sastopamas rīcības. Sv. Jāzepam kā Svētās Ģimenes galvai ir jābūt par ikviena mūsdienu vīrieša ideālu. Sv Jāzepa lielie svētki ir katoļticīgajiem obligāti svinami. Tas nozīmē, ka šajā dienā ir dievbijīgi jāpiedalās Svētajā Misē un jāatturas no smagiem darbiem, ja vien to izpilde ir objektīvi neatliekama.
25. martā, tieši deviņus mēnešus pirms Ziemassvētkiem, Baznīca svinēs Kunga pasludināšanas lielos svētkus. Tajos īpaši atcerēsimies notikumu, kad erceņģelis Gabriels pasludināja Jaunavai Marijai, ka viņa ieņems no Svētā Gara un dzemdēs Dēlu: “Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus. Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala” (sal. Mt 1, 30-33). Tajā brīdī faktiski viss bija atkarīgs no Marijas brīvās gribas – paklausīt ar savu brīvās gribas aktu, savu rīcību Dieva gribai, vai tomēr palikt šķietami drošajā “stabilitātes saliņā” bez pārmaiņām, vēl piebilstot: “Ko, nu, es…” Un ko tad Marija? “Bet Marija sacīja: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda” (Mt 1, 38a). Un notika! “Un Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums” (Jņ 1, 14a).
Svētīgu jums šo Lielo gavēni! Lai tas caur lūgšanu, gavēšanu un labajiem darbiem mūs sagatavo būt cienīgiem Jēra Lieldienu mielastā tagad un nākamībā!