Slavēts Jēzus Kristus!
Ir pienācis novembra mēnesis. Tradicionāli tas ir veltīts visu ticīgo nomirušo piemiņai.
1. novembrī kopā ar Baznīcu svinēsim Visu svēto dienu. Rīgas metropolijā šī lielo svētku diena ir noteikta par obligāti svinamu dienu, tādēļ katram katolim šajā dienā ir pienākums piedalīties Svētajā Misē. Visu svēto diena Baznīcā tiek svinēta jau kopš VII gs. Tajā atceramies visus svētos: gan tos, kuri ir Baznīcas oficiāli par tādiem atzīti, gan arī tos, par kuriem neko nezinām.
2. novembrī Mirušo piemiņas dienā jeb Dvēseļu dienā pieminēsim visus ticīgos nomirušos.
Pieminot gan svētos, gan ticīgos nomirušos, realizējam mūsu ticības apliecinājumā jeb Credo izteiktos vārdus: “Es ticu uz […] svēto sadraudzību”. Šajā laikā īpaši izjūtam mūsu Baznīcas trīs stāvokļus, kas minēti Vatikāna II koncila dogmatiskajā konstitūcijā Lumen gentium (49): “Gaidot, kad Kungs nāks savā godībā, eņģeļu pavadīts, kad nāve tiks iznīcināta un viss tiks pakļauts Viņam daži no Viņa mācekļiem turpina savu svētceļojumu uz zemes; citi, pabeiguši savu dzīvi, vēl joprojām šķīstās; turpretī citi ir godībā un skata ‘pilnīgajā gaismā Dievu tādu, kāds Viņš ir – vienu trijās Personās’. [..] To cilvēku, kas vēl ir ceļā, vienotība ar brāļiem, kas ir iegājuši Kristus mierā, nebeidzas; tieši otrādi, saskaņā ar Baznīcas nemainīgo ticību, šī vienotība kļūst vēl ciešāka garīgo labumu apmaiņas rezultātā.” Tā svētie, Lumen gentium (49) turpina, “būdami vēl ciešākā vienotībā ar Kristu, tie, kas atrodas debesīs, sniedz savu ieguldījumu, lai Baznīca nostiprinātos svētumā [..]. Viņi nemitējas aizlūgt par mums pie Tēva, upurējot šīszemes dzīves laikā iegūtos nopelnus caur vienīgo Vidutāju starp Dievu un cilvēkiem – Jēzu Kristu. [..] Tātad viņu brālīgā gādība ļoti palīdz mūsu nespēkā.”
Kas attiecās uz mirušo dvēselēm šķīstītavā, “mūsu lūgšanas par viņiem var ne tikai tiem palīdzēt, bet arī darīt iedarbīgu viņu aizlūgumu par mums” (KBK, 958).
Viss iepriekš sacītais ir ietverts svētīgā pāvesta Pāvila VI Svinīgajā ticības apliecinājumā: “Mēs ticam uz visu Kristus ticīgo sadraudzību-komūniju, kura pastāv starp tiem, kas svētceļo virs zemes, mirušajiem, kas tiek šķīstīti, un svētlaimīgajiem debesīs – visi kopā viņi veido vienu vienīgu Baznīcu. Tāpat mēs ticam, ka šajā sadraudzībā-komūnijā Dieva un Viņa svēto žēlsirdīgā mīlestība vienmēr uzklausa mūsu lūgšanas.”
Lūgsimies par mūsu mirušajiem! Baznīca piešķir pilnīgas atlaidas, kas piemērojamas vienīgi dvēselēm šķīstītavā, ticīgajam, kas, pirmkārt, jebkurā un katrā no dienām no 1. līdz 8. novembrim dievbijīgi apmeklē kapsētu un lūdzas, pat vienīgi domās, par nomirušajiem; otrkārt, Dvēseļu dienā dievbijīgi apmeklē baznīcu vai kapelu un rečitē Tēvs mūsu… un ticības apliecinājumu (Es ticu…). Tādēļ svētdien, 1. novembrī, pēc Sv.Mise būs iespēja doties procesijā uz Salaspils vecajiem kapiem, kur arī lūgsimies par mirušajiem. Daļējas atlaidas, kas piemērojamas vienīgi dvēselēm šķīstītavā, Baznīca piešķir ticīgajam, kas, pirmkārt, dievbijīgi apmeklē kapsētu un vismaz domās lūdzas par mirušajiem; otrkārt, dievbijīgi rečitē laudes vai vesperes no mirušajiem veltītās stundu liturģijas, vai lūgšanu Mūžīgo mieru…
Mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņiem. Lai viņi dus mierā.
4. novembrī kopā ar visu universālo Baznīcu pieminēsim sv. bīskapu Kārli Boromeju (1538-1584). Dzimis Aronā, Itālijā. Pēc juridiskās izglītības iegūšanas, viņa tēvocis, pāvests Pijs IV, nozīmēja viņu kardinālu un Milānas bīskapu. Sadarbībā ar viņu noslēdzis Tridentes koncilu, dedzīgi īstenoja savā diecēzē Baznīcas reformas. Veica daudzas pastorālās vizītes, sasauca 16 sinodes, organizēja pirmos garīgos seminārus. Mira 1584. gada 3. novembrī. Mēra epidēmijas laikā 1576. g. Kālis Boromejs personīgi kalpoja slimajiem. Viņš ir semināristu debesu aizbildnis.
9. novembrī svinēsim Laterāna bazilikas iesvētīšanas gadadienas svētkus. Šīs Laterāna kalnā imperatora Konstantīna uzceltās bazilikas iesvētīšana tiek svinēta kopš XII gs. Sākotnēji tie bija svētki tikai Romā, taču tā kā tā tiek saukta par “visu Pilsētas un pasaules baznīcu māti un galvu”, tad tās iesvētīšanas dienu sāka svinēt visā Romas ritā kā simbolu vienotībai ar apustulisko galvaspilsētu, kas saskaņā ar sv. Ignācija no Antiohijas vārdiem ir “pirmā mīlestībā”. Laterāna bazilika ir Romas bīskapa, tātad – pāvesta, katedrāle. Tā ir celta uzreiz pēc kristiešu vajāšanām IV gs., laikā, kad Baznīcu vadīja pāvests Silvestrs I.
10. novembris ir sv. pāvesta un Baznīcas doktora Leona Lielā piemiņas diena. Dzimis Itālijā ap 400. gadu, 440. gadā ievēlēts par pāvestu pēc pāvesta Siksta III nāves. Mērķtiecīgi cīnījās ar herēzēm, stiprināja Baznīcas vienotību un disciplīnu. Personīgi tikās ar barbaru karaļiem, saglabāja Romu no iznīcināšanas. Pateicīgie pēcnācēji viņu nosauca par Lielo. Nomira 461. gadā.
11. novembrī pieminēsim sv. bīskapu Mārtiņu no Tūras (ap 316-397). Dzimis Panonijā (mūsdienu Ungārijā) pagānu ģimenē. 15 gados uzsāka karaklausību un devās uz Galliju. Pieņēmis kristību, pameta militāro karjeru un Ligužē nodibināja klosteri, kur sv. Hilarija vadībā dzīvoja askētisku dzīvi. Laika gaitā kļuva par priesteri un Tūras bīskapu. Bija labsirdīgs gans, dibināja klosterus, audzināja garīdzniecību, dedzīgi sludināja Labo Vēsti. Sv. Mārtiņš no Tūras ir karavīru debesu aizbildnis.
12. novembrī Baznīca svinēs sv. bīskapa un mocekļa Jozafata (ap 1580-1623) piemiņas dienu. 20 gadu vecumā iestājās Sv. Bazilija ordenī. Kļuvis par Polockas bīskapu, dedzīgi strādāja Baznīcas vienotības labā. Traģiski gāja bojā 1623. gadā no viņam nesimpatizējošu Vitebskas iedzīvotāju rokas. Sv. Jozafats ir Baznīcas apvienošanās – ūnijas – debesu aizbildnis.
17. novembrī godināsim klostermāsas sv. Elizabetes no Ungārijas (1207-1231) piemiņu. Dzimusi Ungārijas karaļa Andreja ģimenē. Saskaņā ar paražām agrā jaunībā izdota Ludviķim, Tīringes landgrāfam, dzemdēja viņam trīs bērnus. Īstenoja saspringtu garīgo dzīvi; pēc vīra nāves dzīvoja brīvprātīgā nabadzībā un sevi veltīja kalpošanai nabadzīgajiem un slimajiem. Nomira Marburgā.
21. novembrī Baznīca svinēs Vissv. Jaunavas Marijas prezentācijas templī piemiņas dienu. Saskaņā ar jūdu tradīciju Jaunavas Marijas vecāki sv. Joahims un sv. Anna veltīja Dievam savu jaundzimušo meitu, viņu vienīgo bērnu. Šajā dienā pieminam 543. gadā Jeruzalēmē Vissvētākās Dievmātes godam uzceltās jaunās baznīcas iesvētīšanu. Mūsdienās Baznīca piemin vispirms upuri, ko īstenoja Svētā Gara iedvesma Marijas dvēselē viņas dzīves rītausmā.
22. novembris – šī liturģiskā gada pēdējā svētdiena. Tajā svinam Mūsu Kunga Jēzus Kristus – visas pasaules Karaļa lielos svētkus.
24. novembrī pieminēsim sv. priestera Andreja Dung-Laka (XIX gs.) un viņa biedru, mocekļu, piemiņas dienu. Austrumāzijas tālākajos apgabalos starp vjetnamiešiem XVII, XVIII un XIX gadsimtu garumā (no 1625. gada līdz 1886. gadam) daudzi Kristus mācekļi liecināja par ticību nežēlīgu vajāšanu apstākļos, pat līdz nāvei. Starp šiem svētajiem mocekļiem bija misionāri no Sprediķotāju ordeņa un no citiem ordeņiem un kongregācijām, kuri bagātīgi rasināja ar savām cildenajām asinīm Labās Vēsts asnus.
Svētdien, 29. novembrī, ar Adventa liturģiskā laika I svētdienu iesāksim jaunu liturģisko gadu (C gadu). Šai dienā mūsu draudzi vizitēs arhibīskaps Z. Stankevičs. Būs iespēja saņemt arī iestiprināšanas sakramentu.
Mēneša pēdējā dienā, 30. novembrī, svinēsim Sv. apustuļa Andreja svētkus. Sv. Andrejs piedzima Betsaidā, un sākotnēji bija Jāņa Kristītāja māceklis. Pēc tam sekoja Kristum, pie kura atveda arī savu brāli Pēteri. Kopā ar Filipu pie Jēzus atveda grieķus, kuri gribēja Viņu redzēt. Viņš tāpat atveda zēnu, kuram bija maizes un zivis. Pēc Vasarsvētkiem saskaņā ar tradīciju sludināja dažādās vietās; Ahajā viņu piesita krustā (svētā Andreja krusts: X).
Dieva žēlastībām bagātu jums visiem šo novembra mēnesi!