Priesteris Žaks – kas viņš bija; viņš, kuru pāvests Francisks ceļā uz Krakovu nosauca par „Svēto priesteri, kas nomira brīdī, kurā tiek upurēta lūgšana par mieru”? Kā zinām, viņu nogalināja baznīcā, dievkalpojumā laikā šīgada 26.jūlijā.
Francijas bīskapu un dažu informācijas mediju izteikumos, šis priesteris jau ir pielīdzināts svētīgajam priesterim – moceklis Ježijam Popeluško, kuru arī nogalināja Baznīcas ienaidnieki, kaut arī citā laikā, vietā un citos apstākļos.
Franču garīdznieks, kuru nežēlīgā veidā nogalināja divi, ar teroristiskajiem grupējumiem saistītie muhamedāņu džihadisti, piedzima 1930.gada 30.novembrī Darnetal lauku apvidū, dienvidrietumu Francijā.
Ordinēts par priesteri 1958.gada 30.jūnijā Rouen katedrālē; kalpoja savas dzimtās puses draudzēs: sākumā kā vikārs svētā Antona draudzē Petit-Quevilly, tad par vikāru Lurdas Dievmātes draudzē sākot ar 1967.gadu; 1975.gadā tika nozīmēts par prāvestu Saint-Pierre les Elbeuf draudzē; 13 gadus vēlāk viņu par prāvestu nozīmēja uz Cleion draudzi, bet sākot ar 2000.gadu kalpoja Saint-Etienne-du-Rouvray draudzē.
2005.gadā viņš sasniedza pensijas gadus un 2008.gadā svinēja priesterības 50.gadadienu, bet tā kā priesteru visur trūkst, joprojām turpināja kalpot draudzēs kā palīgpriesteris. Svinēja svētās Mises, administrēja sakramentus; bija atvērts un dzirdīgs pret savu draudzi. Ņēma aktīvu dalību Baznīcas dialogā ar laicīgo pasauli, it īpaši ar islāmu un uzturēja draudzīgas attiecības ar vietējo islamticīgo kopienu, it īpaši ar tās imāmu.
Par prāvestu draudzē kalpo Auguste Moanda-Phuati, Kongo dzimušais priesteris, kura nebija uz vietas, kad notika zvērīga slepkavība baznīcā. Prāvests atradās savā dzimtenē un par notikumiem uzzināja no TV. Intervijā franču „Le Figaro” raksturoja priesteri Žaku kā „labu priesteri, kas nemitīgi kalpoja cilvēkiem praktiski visu savu mūžu”. „Nevaram iedomāties, ka kaut kas tamlīdzīgs varēja vispār notikt” – piebilda satriektais garīdznieks.
Cits iznācējs no Āfrikas, draudzes loceklis Victor Mbeindjock Nola pasvītroja, ka priesteri Žaku „ļoti augstu vērtēja ticīgie”. Vienlaicīgi piebilda, ka vietējā katoļu vide ir „ļoti mierīga”: ir divas katoļu draudzes. Vasaras atvaļinājumu laikā miestiņā nav vairāk par 600 cilvēkiem, bet „reliģiskā dzīve ir ļoti aktīva” – liecināja draudzes loceklis.
Arī Muhamedāņu kulta reģionālās padomes vadītājs Mohammed Karabila atzina, ka noslepkavotais priesteris bija „miera, reliģijas, ar skaidru harizmu cilvēks; bija persona, kura veltīja savu dzīvi saviem ideāliem un savai ticībai un veltīja savu dzīvi citiem”.
Nogalinātais priesteris jūnijā uzrakstīja vēstuli saviem draudzes locekļiem; šī vēstule tagad ir kā savdabīgs testaments. Rakstot par atvaļinājumu laiku, viņš atgādināja, ka „tas ir laiks, kurā ir jāatgriežas pie avotiem”, laiks, lai satiktos, lai dalītos, lai lūgtos. Daži ies svētceļojumos vai pavadīs laiku atpūtā, vai no jauna izlasīs Evaņģēliju paši vai kopā ar citiem kā „Vārdu, kas māca kā dzīvot”. Vēl citi „pratīs atgriezties pie lielas radīšanas grāmatas, apbrīnojot cik daudzveidīgi un brīnišķīgi ir dabasskati, kas mūs aizrauj un kas stāsta mums par Dievu” – rakstīja savas pārdomas priesteris Žaks.
Viņš akcentēja, ka atvaļinājumu laikā var ieklausīties Dieva aicinājumā darīt pasauli siltāku un cilvēcīgāku. Šis laiks ir arī satikšanu laiks – ar radiem, draugiem, mirkļi, kurus pārdzīvojam kopā ar citiem… Tas ir lūgšanas laiks: mēs lūdzamies par tiem, kuriem mūsu lūgšana ļoti vajadzīga, par mieru un saticību. Un visbeidzot šis laiks ir Žēlsirdības gads – lai mūsu sirdis būtu atvērtākas uz skaistām, brīnišķīgām lietām, katru personu, kurai draud vientulības sajūta – rakstīja priesteris.
(sagatavots no materiāliem „KAI”)