Lai top slavēts Jēzus Kristus!
Ir pienācis novembra mēnesis. Tradicionāli tas ir veltīts visu ticīgo nomirušo piemiņai.
1. novembrī kopā ar Baznīcu svinēsim Visu svēto dienu. Rīgas metropolijā šī lielo svētku diena ir noteikta par obligāti svinamu dienu, tādēļ katram katolim šajā dienā ir pienākums piedalīties Svētajā Misē. Visu svēto diena Baznīcā tiek svinēta jau kopš VII gs. Tajā atceramies visus svētos: gan tos, kuri ir Baznīcas oficiāli par tādiem atzīti, gan arī tos, par kuriem neko nezinām.
2. novembrī Mirušo piemiņas dienā jeb Dvēseļu dienā pieminēsim visus ticīgos nomirušos.
Pieminot gan svētos, gan ticīgos nomirušos, realizējam mūsu ticības apliecinājumā jeb Credo izteiktos vārdus: “Es ticu uz […] svēto sadraudzību”. Šajā laikā īpaši izjūtam mūsu Baznīcas trīs stāvokļus, kas minēti Vatikāna II koncila dogmatiskajā konstitūcijā Lumen gentium (49): “Gaidot, kad Kungs nāks savā godībā, eņģeļu pavadīts, kad nāve tiks iznīcināta un viss tiks pakļauts Viņam daži no Viņa mācekļiem turpina savu svētceļojumu uz zemes; citi, pabeiguši savu dzīvi, vēl joprojām šķīstās; turpretī citi ir godībā un skata ‘pilnīgajā gaismā Dievu tādu, kāds Viņš ir – vienu trijās Personās’. [..] To cilvēku, kas vēl ir ceļā, vienotība ar brāļiem, kas ir iegājuši Kristus mierā, nebeidzas; tieši otrādi, saskaņā ar Baznīcas nemainīgo ticību, šī vienotība kļūst vēl ciešāka garīgo labumu apmaiņas rezultātā.” Tā svētie, Lumen gentium (49) turpina, “būdami vēl ciešākā vienotībā ar Kristu, tie, kas atrodas debesīs, sniedz savu ieguldījumu, lai Baznīca nostiprinātos svētumā [..]. Viņi nemitējas aizlūgt par mums pie Tēva, upurējot šīszemes dzīves laikā iegūtos nopelnus caur vienīgo Vidutāju starp Dievu un cilvēkiem – Jēzu Kristu. [..] Tātad viņu brālīgā gādība ļoti palīdz mūsu nespēkā.”
Kas attiecās uz mirušo dvēselēm šķīstītavā, “mūsu lūgšanas par viņiem var ne tikai tiem palīdzēt, bet arī darīt iedarbīgu viņu aizlūgumu par mums” (KBK, 958).
Viss iepriekš sacītais ir ietverts svētīgā pāvesta Pāvila VI Svinīgajā ticības apliecinājumā: “Mēs ticam uz visu Kristus ticīgo sadraudzību-komūniju, kura pastāv starp tiem, kas svētceļo virs zemes, mirušajiem, kas tiek šķīstīti, un svētlaimīgajiem debesīs – visi kopā viņi veido vienu vienīgu Baznīcu. Tāpat mēs ticam, ka šajā sadraudzībā-komūnijā Dieva un Viņa svēto žēlsirdīgā mīlestība vienmēr uzklausa mūsu lūgšanas.”
Lūgsimies par mūsu mirušajiem! Baznīca piešķir pilnīgas atlaidas, kas piemērojamas vienīgi dvēselēm šķīstītavā, ticīgajam, kas, pirmkārt, jebkurā un katrā no dienām no 1. līdz 8. novembrim dievbijīgi apmeklē kapsētu un lūdzas, pat vienīgi domās, par nomirušajiem; otrkārt, Dvēseļu dienā dievbijīgi apmeklē baznīcu vai kapelu un rečitē Tēvs mūsu… un ticības apliecinājumu (Es ticu…). Daļējas atlaidas, kas piemērojamas vienīgi dvēselēm šķīstītavā, Baznīca piešķir ticīgajam, kas, pirmkārt, dievbijīgi apmeklē kapsētu un vismaz domās lūdzas par mirušajiem; otrkārt, dievbijīgi rečitē laudes vai vesperes no mirušajiem veltītās stundu liturģijas, vai lūgšanu Mūžīgo mieru…
Mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņiem. Lai viņi dus mierā.
4. novembrī kopā ar visu universālo Baznīcu pieminēsim sv. Kārli Boromeju, bīskapu. Dzimis Aronā, Itālijā, 1538. gadā. Pēc juridiskās izglītības iegūšanas, viņa tēvocis, pāvests Pijs IV, iecēla viņu par kardinālu un Milānas bīskapu. Sadarbībā ar viņu noslēdzis Tridentes koncilu, savā diecēzē dedzīgi īstenoja baznīcas reformas. Veica daudzas pastorālās vizitācijas, sasauca 16 sinodes, organizēja pirmos garīgos seminārus. Mēra epidēmijas laikā 1576. g. Kālis Boromejs personīgi kalpoja slimajiem. Miris 1584. gada 3. novembrī. Sv. Kārlis Boromejs ir semināristu debesu aizbildnis.
9. novembrī svinēsim Laterāna bazilikas iesvētīšanas gadadienas svētkus. Šīs bazilikas, ko Laterāna kalnā uzcēla imperators Konstantīns, iesvētīšana tiek svinēta kopš XII gs. Sākumā tie bija svētki tikai Romā, taču tā kā to dēvē par “visu Pilsētas un pasaules baznīcu māti un galvu”, tās iesvētīšanas dienu sāka atzīmēt visā Romas ritā kā vienotības simbola ar apustulisko galvaspilsētu, kas pēc sv. Ignācija no Antiohijas vārdiem ir “pirmā mīlestībā”. Laterāna bazilika ir Romas bīskapa, tātad – pāvesta, katedrāle. Tā ir celta uzreiz pēc kristiešu vajāšanām IV gs., laikā, kad Baznīcu vadīja pāvests Silvestrs I.
10. novembris ir sv. Leona Lielā, pāvesta un Baznīcas doktora, piemiņas diena. Dzimis Itālijā ap 400. gadu, 440. gadā tika ievēlēts par pāvestu (pēc pāvesta Siksta III nāves). Mērķtiecīgi cīnījās ar herēzēm, stiprināja Baznīcas vienotību un disciplīnu. Lai novērstu grieķu katoļu atdalīšanos no Baznīcas un nosodītu tolaik izplatītās maldu mācības, Leons Lielais 451. gadā sasauca Baznīcas koncilu. Personīgi ticies (divas reizes) ar barbaru karaļiem, saglabāja Romu no iznīcināšanas. Pateicīgie pēcteči iesauca viņu par Lielo. Miris 461. gadā.
11. novembrī pieminēsim sv. Mārtiņu no Tūras, bīskapu. Dzimis Pannonijā (mūsdienu Ungārijā) ap 316. gadu pagānu ģimenē. 15 gadu vecumā iestājās karadienestā un devās uz Galliju. Saņēmis kristību, pameta karavīra karjeru un Ligužē nodibināja klosteri, kur sv. Hilārija vadībā piekopa askētisku dzīvesveidu. Tas bija izveidots pēc Austrumu askētu kopienas parauga, ko uzskata par klosteru dzīves sākumu Francijā. Ar laiku kļuva par priesteri un Tūras bīskapu. Bija labs gans, dibināja klosterus, vadīja garīdzniecību, dedzīgi sludināja Labo Vēsti. Nomira 397. gadā. Sv. Mārtiņš no Tūras ir karavīru debesu aizbildnis.
12. novembrī Baznīca svinēs sv. Jozafata, bīskapa un mocekļa, piemiņas dienu. Dzimis ap 1580. gadu Lietuvas-Polijas valstī, dzīvojis Viļņā. 20 gadu vecumā iestājās sv. Bazilija ordenī. Kļuvis par Polockas bīskapu, dedzīgi darbojās Baznīcas vienotības labā. Viņš veicināja pareizticīgo un katoļu Baznīcas apvienošanos. Ar viņa starpniecību daudzi cilvēki atgriezās Baznīcā. Bīskapa vizitācijas laikā Vitebskā 1623. gadā Baznīcas apvienošanās pretinieki viņu nogalināja. Sv. Jozafats ir Baznīcas apvienošanās – ūnijas – debesu aizbildnis.
Nozīmīgs datums ir 15. novembris, kad kopā ar Baznīcu varam svinēt sv. bīskapa un Baznīcas doktora Alberta Lielā (XIII gs.) fakultatīvo piemiņas dienu. Alberts Lielais bija ļoti daudzpusīgs un apdāvināts cilvēks, kurš sevī spēja apvienot dabaszinātnieka, filozofa un garīdznieka aicinājumus. Starp viņa skolniekiem bija arī sv. Akvīnas Toms. Sv. Alberts Lielais ir zinātnieku debesu aizbildnis.
17. novembrī godināsim sv. Elizabetes no Ungārijas piemiņu. Dzimusi 1207. gadā Ungārijas karaļa Andreja ģimenē. Saskaņā ar tradīciju agrā jaunībā izdota par sievu Ludviķim, Tūringijas landgrāfam, dzemdēja viņam trīs bērnus. Vadīja saspringtu garīgo dzīvi; pēc vīra nāves dzīvoja brīvprātīgā nabadzībā un veltīja sevi kalpošanai nabadzīgiem un slimajiem. Nomira Marburgā, 1231. gadā.
2016. gada 20. novembris – Parastā liturģiskā laika XXXIV svētdiena. Tā ir pēdējā liturģiskā gada svētdiena, līdz ar to tajā svinam Mūsu Kunga Jēzus Kristus – visas pasaules Karaļa lielos svētkus.
21. novembrī Baznīca svinēs Vissvētākās Jaunavas Marijas prezentācijas templī piemiņas dienu. Saskaņā ar jūdu tradīciju Jaunavas Marijas vecāki sv. Joahims un sv. Anna veltīja Dievam savu jaundzimušo meitu, viņu vienīgo bērnu. Šajā dienā tiek pieminēta Vissvētākās Dievmātes godam uzceltās jaunās baznīcas iesvētīšana blakus Jeruzalemes templim 543. gadā. Tagad Baznīca, pirmkārt, piemin upuri, ko Marijas dvēselē iedvesa Svētais Gars viņas dzīves rītausmā.
22. novembrī kopā ar visu Baznīcu pieminēsim sv. Cecīliju, jaunavu un mocekli. Saskaņā ar Tradīciju romiete Cecīlija Kristus dēļ saglabāja jaunavību, un mīlestības dēļ pret Viņu, piedzīvoja moceklību. Viņas godam V gs. Romā uzbūvēta bazilika. Sv. Cecīlija ir baznīcas mūzikas, kā arī mūziķu debesu aizbildne.
24. novembrī svinēsim sv. Andreja Dung-Laka, priestera, un viņa biedru, mocekļu, piemiņas dienu. Austrumāzijas tālākajos apgabalos, starp vjetnamiešiem, XVII, XVIII un XIX gs. garumā (no 1625. līdz 1886. gadam) daudzi Kristus mācekļi nežēlīgu vajāšanu apstākļos teicami un pat līdz nāvei apliecināja ticību. Starp šiem svētajiem mocekļiem bija misionāri no sludinātāju ordeņa un citiem ordeņiem un kongregācijām, kuri ar savām cildenajām asinīm bagātīgi aplaistījuši Labās Vēsts stādus.
2016. gada 27. novembrī ar Adventa I svētdienu iesāksim jauno liturģisko gadu, pienācīgi gatavojot savas sirdis Kristus Bērna piedzimšanas lielajiem svētkiem.
30. novembrī Baznīca svin sv. apustuļa Andreja svētkus. Andrejs piedzima Betsaidā un sākotnēji bija Jāņa Kristītāja māceklis. Pēc tam sekoja Kristum, pie kura aizveda arī savu brāli Pēteri. Kopā ar Filipu pie Jēzus atveda hellēņus, kuri gribēja Viņu redzēt. Viņš tāpat atveda zēnu, pie kura bija maizes un zivis. Pēc Vasarsvētkiem sludināja saskaņā ar Tradīciju dažādās vietās; Ahaijā tika piesists krustā. Sv. Andrejs ir zvejnieku, kā arī Krievijas un Skotijas debesu aizbildnis.
Dieva žēlastībām bagātu jums visiem šo novembra mēnesi!