Lai top slavēts Jēzus Kristus!
Aprīļa mēnesi iesākam, esot ceļā. Viss Gavēņa liturģiskais laiks mums atgādina ceļu, ko Dieva izredzētā tauta pavadīja ceļā no Ēģiptes uz apsolīto zemi. Tā arī tagad Dieva tauta, Baznīca, iet lūgšanas un gavēņa ceļu, pametot grēku un virzoties uz Dieva mīlestības piepildījuma kvintesenci – Kunga augšāmcelšanās lielajiem svētkiem.
2017. gada 2. aprīlis – Gavēņa laika V svētdiena.
Gavēņa liturģiskajā laikā visas svēto piemiņas dienas iegūst fakultatīvo piemiņas dienu statusu. Tā, 7. aprīlī varam pieminēt sv. Žanu Batistu no Sales, priesteri. Dzimis Reimsā, Francijā, 1651. gadā. Pēc mācībām Sorbonā, jau būdams par kanoniķi Reimsā, veltīja sevi jaunatnes audzināšanai, dibināja skolas nabadzīgajiem. Laika gaitā nodibināja Kristīgo skolu brāļu biedrību. Daudz izcieta no veco izglītības un audzināšanas metožu piekritējiem. Miris Ruānā 1719. gadā.
2017. gada 9. aprīlis – Kunga ciešanu svētdiena jeb Palmu (Pūpolu) svētdiena. Šī svētdiena ievada Lielo nedēļu pirms Lieldienām. Šīs dienas Svētās Mises raksturs ir kontrastains: tās ievada svinīgajā procesijā tauta priecīgi skandē: “Hosanna! Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā! Hosanna augstumos!”, taču jau Vārda liturģijā uzklausām Jēzus Kristus ciešanu aprakstu, kā to mums uzrakstījis sv. Matejs.
13. aprīļa vakarā iesākas Triduum Paschale laiks jeb Trīs Svētās dienas. Tajās intensīvi izdzīvojam mūsu Kunga Jēzus Kristus pēdējo vakariņu piemiņu. To laikā Jēzus Kristus iestādīja Euharistiju jeb Vissvētāko Altāra sakramentu. Svētajos Rakstos sv. Pāvils mums vēstī: “Kungs Jēzus tanī naktī, kad Viņš tika nodots, paņēma maizi, un pateikdamies lauza un sacīja: Ņemiet un ēdiet, šī ir mana Miesa, kas par jums tiks atdota; to dariet manai piemiņai! Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir Jaunā derība manās Asinīs; to dariet, cikkārt jūs to dzerat, manai piemiņai! Un cikkārt šo maizi ēdīsiet un biķeri dzersiet, jūs pasludināsiet Kunga nāvi, iekams Viņš nāks” (1 Kor 11, 23b-26). Pēdējo vakariņu Svētās Mises liturģijā ir saglabājies Jēzus Kristus paveiktais kāju mazgāšanas rituāls (Jņ 13, 1-15), ko Viņš mums atstāja par priekšzīmi (sal. Jņ 13, 15).
Pēdējo vakariņu Svētā Mise iesākas tradicionāli un svinīgi ar Gloria dziedājumu, visiem baznīcas zvaniem skanot. Taču turpmāk ērģeles apklust līdz pat Gloria dziedājumam Lieldienu vigilijas Svētajā Misē. Pēdējo vakariņu Svētās Mises noslēgumā galvenais celebrants neatlaiž tautu, kā tas notiek katrā Svētajā Misē. Tradicionāli notiek denudatio altaris (altāru atsegšana), un Vissvētākais altāra sakraments tiek pārnests uz Kunga kapa vietu. Galvenais altāris paliek atsegts un tā atvērtās durtiņas rāda, ka Kungs ir paņemts no vissvētākās vietas. Ticīgie šajā laikā ir aicināti katram piemērotu laiku palikt Euharistijas sakramenta pielūgsmē.
Lielajā Piektdienā, kas šogad iekrīt 14. aprīlī, Svētā Mise netiek svinēta, jo šajā dienā Kungs, upurējas Pats pie krusta, izpirkdams mūsu un visas pasaules grēkus. Lielajā Piektdienā ticīgā tauta pulcējas uz Kunga ciešanu piemiņas dievkalpojumu. Tā iesākumā priesteris, pārdomājot Kristus upuri, krīt uz vaiga tukšā altāra priekšā un pielūdz Kungu. Dievkalpojums iesākas bez tradicionālā sveiciena. Priesteris tautu aicina uz lūgšanu. Pēc Dieva vārda liturģijas, kuras laikā lasām un pārdomājam Kristus ciešanu aprakstu (Jņ 18, 1 – 19, 42). Tam seko visas Dieva tautas svinīgi aizlūgumi par Svēto Baznīcu, par pāvestu, par garīgajiem vadītājiem, par katehumeniem, par kristiešu vienotību, par ebreju tautu, par tiem, kas netic Kristum, par tiem, kas netic Dievam, par mūsu sekulārajiem vadītājiem un par visiem, kas cieš. Tam seko dievkalpojuma otrā daļa – svētā krusta adorācija. Kunga ciešanu piemiņas dievkalpojuma trešā daļa ir Svētā Komūnija. Tās laikā ticīgie, pieņem Euharistiju, kas tika konsekrēta iepriekšējā dienā, t.i. Kristus pēdējo vakariņu Svētās Mises laikā. Lielās piektdienas dievkalpojums noslēdzas ar priestera vai diakona svētību, taču bez krusta zīmes. Ticīgie pēc krusta pagodināšanas izklīst klusumā. Lielajā Sestdienā nenotiek nekādas liturģiskās aktivitātes, jo ir sabats, un Kungs, aizmidzis par mums, atdusas.
Klusās Sestdienas, 15. aprīļa, vēlā vakarā pulcēsimies uz Kunga augšāmcelšanās jeb rezurekcijas vigilijas Svēto Misi. Tās iesākumā tiek svētīta uguns kā viens no visa iesākuma elementiem; tiek sagatavota Lieldienu svece jeb pashāls, kas simbolizē pašu Kristu. Tam seko procesija, kuras laikā pashāls tiek ienests tumsas ietītajā dievnamā. Uz trīskārtēju pasludinājumu: “Lumen Christi” (“Kristus gaisma”), ticīgā tauta atbild “Deo Gratis” (“Pateicība Dievam”). Pēc Lieldienu pasludināšanas seko Dieva vārda liturģija. Tajā pārdomājam Dieva pestīšanas vēsturi, sākot ar pasaules radīšanu, Dieva tautas iziešanu no verdzības, kas simboliski parādās kā izraela tautas izceļošana no Ēģiptes zemes, līdz Vecās Derības pravietojumiem par gaidāmo mesiju un katram doto jauno sirdi. Atskanot Gloria dziedājuma intonācijai, dievnams pielīst ar priecīgām visu zvanu skaņām, ērģeles arī ir atstājušas sēru klusumu un vada visu ticīgo Dieva slavas un pielūgsmes dziedājumu. Svētā Evaņģēlija lasījums (Mk 16, 1-7) mums vēstī par Kristus augšāmcelšanos. Pēc Dieva vārda liturģijas, ja draudzē ir katehumeni, tie saņem kristību sakramentu. Lieldienu vigilijā katrs no mums, kas esam saņēmuši kristību sakramentu, atjaunosim tajā saliktos solījumus. Pēc vigilijas Euharistiskās liturģijas pirmo reizi Triduum Paschale laikā celebrants atlaiž Dieva tautu tradicionālā veidā.
Lieldienas (šogad, 16. aprīlī) ir galvenais notikums cilvēces atpestīšanas vēsturē. Ar Lieldienām iesākas Lieldienu liturģiskais laiks, kas turpināsies līdz pat Vasarsvētkiem. Tā kā Lieldienas ir galvenie lielie svētki liturģiskajā gadā, to svinības turpinām astoņas dienas. Lieldienu oktāva noslēgsies 23. aprīlī ar sv. Jāņa Pāvila II ieviesto Kunga žēlsirdības svētdienu jeb Balto svētdienu.
25. aprīlī Baznīca svin sv. Marka, evaņģēlista, svētkus. Sv. Marks bija sv. apustuļa Barnabas radinieks. Pavadīja apustuli Pāvilu un bija viņa ceļabiedrs ceļojumā uz Romu. Pēc tam kļuva par apustuļa Pētera mācekli un izklāstīja viņa mācību otrajā Evaņģēlijā, kas vēsturiski ir senākais no četriem Svēto Rakstu kanonā ietvertajiem evaņģēlijiem. Viņam tiek pierakstīta Aleksandrijas Baznīcas nodibināšana. Sv. Marks ir notāru debesu aizbildnis.
29. aprīlī Baznīca svin sv. Katrīnas no Sjēnas, jaunavas un Baznīcas doktores, svētkus. Dzimusi Sjēnā 1347. gadā. Septītajā dzīves gadā salika šķīstības svētsolījumus, bet 16 gadu vecumā viņa iestājās Sv. Dominika trešajā ordenī. Kvēlas mīlestības uz Dievu un tuvākmīlestības piepildīta, viņa sekmēja mieru starp pilsētām, aizstāvēja Romas pāvesta tiesības un brīvību, aizbilda par kristīgās dzīves atjaunošanu. Līdz mūsu dienām ir saglabājušās daudzas viņas diktētās vēstules un garīgās sarunas. Mirusi 1380. gadā. Pāvests Pāvils VI pasludināja viņu par Baznīcas doktori. Svētā Katrīna no Sjēnas ir Itālijas debesu aizbildne un aizbildne pret ugunsgrēkiem.
Aprīļa mēnesi noslēgsim ar Lieldienu laika III svētdienu (30. aprīlī).
Svētīgu jums aprīļa mēnesi!