Gaismas ceļš ir Lieldienu laika lūgšana veidota pēc Krusta ceļa principa. Tajā ir 14 stacijas, kurās tiek pārdomāti notikumi no Kristus augšāmcelšanās līdz Svētā Gara nosūtīšanai Vasarsvētkos. Lūgšana tika izveidota 1988.gadā saleziāņu kopienā. Ja Krusta ceļš beidzas četrpadsmitajā stacijā ar Jēzus apbedīšanu un sēru laiku, tad Gaismas ceļš sākas ar Kristus augšāmcelšanos. Jēzus ir dzīvs! Lai fakts, ka Kristus ir augšāmcēlies, dāvā mums prieku, cerību un spēku!
1. JĒZUS AUGŠĀMCEĻAS NO MIRUŠAJIEM
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 24, 1-6)
Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri viņas atnāca pie kapa, nesdamas smaržas, ko tās bija sagatavojušas. Un tās atrada akmeni no kapa noveltu, un viņas gāja iekšā, bet Kunga Jēzus miesas neatrada. Un notika, kamēr viņas bija savā prātā satriektas par to, lūk, divi vīri spožās drānās piebiedrojās viņām. Un kad tās pārbijušās vērsa savu seju pret zemi, viņi tām sacīja: Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Viņa šeit nav, bet Viņš ir augšāmcēlies.
Tieši uz krusta atklājās Dieva bezgalīgā žēlsirdība. Tieši augšāmceļoties Kungs atklāja sevi kā bezgalīgo Žēlsirdību, kura glābj cilvēci no grēka. Tādēļ, kad atceramies Kristus krustu, Viņa ciešanas un nāvi, lai mūsu ticība un cerība ir vērstas uz augšāmcelto Kristu.
Lūgsimies: Jēzu, kurš tiki sists krustā un augšāmcēlies, nāc mūsu vidū, ieskauj mūs savā žēlsirdīgajā mīlestībā, māci mūs dalīties mīlestībā.
2. APUSTUĻI IERODAS PIE TUKŠĀ KAPA
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 20, 1-8)
Pēc Jēzus augšāmcelšanās nedēļas pirmajā dienā Marija Magdalēna agri no rīta, kamēr bija vēl tumšs, atnāca pie Kristus kapa un ieraudzīja, ka akmens no kapa ir atvelts. Tad viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, kuru Jēzus mīlēja, un viņiem sacīja: “Kungs ir paņemts no kapa, un mēs nezinām, kur Viņš ir nolikts!” Tad Pēteris un tas otrais māceklis izgāja ārā un devās uz kapu. Viņi abi skrēja reizē, tomēr šis otrais māceklis aizskrēja ātrāk un pie kapa nonāca pirmais. Pieliecies viņš ieraudzīja noliktus audeklus, bet iekšā negāja. Pēc tam, viņam sekodams, atnāca arī Sīmanis Pēteris un iegāja kapā, un redzēja noliktos audeklus un sviedrautu, kas bija uz Viņa galvas, noliktu nevis kopā ar audekliem, bet atsevišķi satītu vienā vietā. Tad arī otrais māceklis, kas pie kapa bija nonācis pirmais, iegāja iekšā un redzēja, un ieticēja.
Krusts nav Dieva pēdējais vārds – pēdējais vārds tika teikts naktī un no rīta, kad viņi nāca pie Kristus kapa – vispirms sievietēm, pēc tam apustuļiem, kuri redzēja kapu tukšu un pirmo reizi izdzirdēja vārdu “augšāmcēlies”. Pēc tam viņi paziņoja to citiem un kļuva par “Augšāmceltā” lieciniekiem.
Lūgsimies: Augšāmceltais Kristu, vairo mūsu ticību, lai mēs kļūtu par Taviem lieciniekiem.
3. JĒZUS ATKLĀJAS MARIJAI MAGDALĒNAI
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 20, 11-18)
Pēc Jēzus augšāmcelšanās Marija Magdalēna stāvēja ārā pie Kristus kapa un raudāja. Un, tā raudādama, viņa noliecās pie kapa un ieraudzīja divus eņģeļus baltās drānās, kas sēdēja viens galvgalī un otrs kājgalī tajā vietā, kur bija gulējusi Jēzus miesa. Un tie viņai teica: “Sieviete, kāpēc tu raudi?” Viņa tiem sacīja: “Mans Kungs ir paņemts, un es nezinu, kur Viņš ir nolikts.” To pateikusi, viņa pagriezās atpakaļ un ieraudzīja stāvam Jēzu, bet nepazina, ka tas ir Viņš. Jēzus viņai sacīja: “Sieviete, kāpēc tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, sacīja: “Kungs, ja tu Viņu aiznesi, pasaki man, kur tu Viņu noliki, un es Viņu paņemšu.” Jēzus viņai sacīja: “Marija!” Bet viņa pagriezusies atbildēja ebreju valodā: “Rabbuni!” – tas ir, “Mācītāj!” Jēzus viņai teica: “Neaizturi vairs mani, jo Es vēl neesmu uzkāpis pie Tēva. Bet ej pie maniem brāļiem un viņiem pasaki: “Es aizeju pie sava Tēva un jūsu Tēva, un pie sava Dieva un jūsu Dieva.”” Marija Magdalēna aizgāja un paziņoja mācekļiem: “Es redzēju Kungu!” – kā arī to, ko Viņš tai bija sacījis.
Lieldienu noslēpums, ko atklāj Kristus ir tas, ka Dievs nav mirušo Dievs, bet dzīvo Dievs. Augšistabā kopā ar mācekļiem Jēzus piepilda līdz galam to, ko ir sacījis: “Kurš ir redzējis mani, ir redzējis Tēvu”.
Lūgsimies: Mūsu Kungs Jēzu Kristu, kurš dzīvo, atver mūsu acis un sirdis.
4. JĒZUS ATKLĀJAS MĀCEKĻIEM CEĻĀ UZ EMMAUSU
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 24, 13-27)
Pēc Jēzus augšāmcelšanās divi Viņa mācekļi nedēļas pirmajā dienā gāja uz ciemu, sauktu par Emausu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzalemes. Viņi sarunājās savā starpā par visu, kas bija noticis. Bet, kamēr viņi tā runāja un savā starpā sprieda, pienāca klāt pats Jēzus un gāja ar viņiem kopā. Bet to acis tika kavētas Viņu pazīt. Un Jēzus tiem jautāja: “Par ko jūs iedami tā runājaties savā starpā?” Bet tie noskumuši apstājās. Un viens no viņiem, vārdā Kleofass, atbildot sacīja: “Tu laikam esi vienīgais ieceļotājs Jeruzalemē, kurš nezini, kas tur šajās dienās notika?” Viņš tiem jautāja: “Kas tad?” Tie Viņam atbildēja: “Tas, kas notika ar Jēzu Nācarieti, pravieti, kas bija varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, – kā augstie priesteri un mūsu priekšnieki nodeva Viņu notiesāšanai uz nāvi un piesita Viņu krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņš būs tas, kurš atpestīs Izraēli. Un tagad pēc visa tā šodien ir jau trešā diena, kopš tas ir noticis. Bet arī dažas no mūsu sievietēm mūs nobiedēja. Viņas vēl pirms gaismas bija aizgājušas uz kapu, bet, neatradušas Jēzus miesu, atgriezās, stāstīdamas, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas sacījuši, ka Viņš esot dzīvs. Tad daži no mūsējiem aizgāja uz kapu un atrada visu tā, kā sievietes bija stāstījušas, bet Viņu pašu neredzēja.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Ak, jūs, neprašas! Cik kūtras ir jūsu sirdis, lai ticētu visam, ko pravieši ir sludinājuši! Vai tad Kristum nevajadzēja to izciest un ieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Jēzus tiem izskaidroja visus Rakstus, kas attiecas uz Viņu.
Jēzus liecina par bezgalīgu mīlestību, kurā vēlas būt vienots ar mums un kura nāk, lai piepildītu katra cilvēka sirdi. Ceļu uz tikšanos un savienošanos ar Kristu būvē katrs – pat tad, kad nospiež grēks. Katrs cilvēks īpašā veidā var piedzīvot žēlastību, ka mīlestība ir stiprāka par grēku.
Lūgsimies: Kungs Jēzu, nāc un vadi mūs dzīves ceļā.
5. MĀCEKĻI ATPAZĪST KUNGU MAIZES LAUŠANĀ
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 24, 28-35)
Tuvojoties ciemam, uz kuru tie gāja, Viņš izlikās ejam tālāk, bet tie lūdza, sacīdami: “Paliec pie mums, jo vakars ir tuvu un diena jau beidzas!” Un Jēzus iegāja iekšā, lai pie tiem paliktu. Un notika, ka, sēžot ar tiem pie galda, Viņš paņēma maizi un svētīja, un lauza, un deva viņiem. Tad tiem atvērās acis un tie pazina Jēzu, bet Viņš izzuda to acīm. Un tie sacīja viens otram: “Vai tad mūsu sirds nedega, kad Viņš ceļā ar mums runāja un skaidroja Rakstus?” Un viņi tajā pašā stundā cēlās un gāja atpakaļ uz Jeruzalemi, un atrada sapulcējušos vienpadsmit un pārējos, kas sacīja: “Kungs patiešām ir augšāmcēlies un parādījās Sīmanim!” Tad arī viņi pastāstīja, kas bija noticis ceļā un kā tie pazina Viņu pie maizes laušanas.
Pastāvīga meditācija par Dieva Vārdu, apzinīga un izjusta dalība Euharistijā, tāpat arī Grēksūdzes sakraments vieno mūs kā kopienu Baznīcā. Katru reizi, kad pieņemam svēto Hostiju, mēs vēstām ne tikai par Kunga nāvi, bet arī liecinām par Viņa augšāmcelšanos.
Pateicamies Tev, Kungs, ka esi mums klātesošs zem maizes un vīna zīmēm.
6. AUGŠĀMCĒLIES JĒZUS PARĀDĀS MĀCEKĻIEM
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 24, 35-48)
Pēc Jēzus augšāmcelšanās divi Viņa mācekļi saviem biedriem pastāstīja, kas bija noticis ceļā uz Emausu un kā viņi pazina Jēzu pie maizes laušanas. Bet, kamēr viņi par to runāja, Jēzus pats nostājās viņu vidū un tiem sacīja: “Miers jums!” Bet viņi uztraukti un nobijušies domāja, ka redz garu. Tad Jēzus tiem sacīja: “Kāpēc jūs uztraucaties, un kāpēc šaubas ienāk jūsu sirdī? Apskatiet manas rokas un kājas – tas esmu Es! Aptaustiet mani un pārliecinieties, ka garam nav miesas un kaulu, kā jūs tos redzat man.” Un, to pateicis, Viņš parādīja tiem rokas un kājas. Bet, kad viņi aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, Jēzus tiem teica: “Vai jums šeit ir kas ēdams?” Tie pasniedza Viņam gabalu ceptas zivs. Un Viņš paņēmis ēda viņu priekšā. Tad Jēzus tiem teica: “Šeit ir tie vārdi, kurus Es jums sacīju, kamēr vēl biju pie jums, – ka noteikti jāpiepildās visam, kas ir rakstīts par mani Mozus Likumā un praviešos, un psalmos.” Pēc tam Viņš tiem apskaidroja prātu, lai viņi saprastu Rakstus. Un Viņš tiem teica: “Tā ir rakstīts, ka Kristus cietīs un trešajā dienā augšāmcelsies no miroņiem un ka Viņa vārdā tiks sludināta atgriešanās no grēkiem un grēku piedošana visām tautām, sākot ar Jeruzalemi. Jūs esat tā liecinieki.”
Mūsu ticība un cerība ir vērstas uz Augšāmcelto Kristu, uz to Kristu, kurš pirmās dienas vakarā stāvēja starp mācekļiem, kuri bija pulcējušies augšistabā. Viņš nopūtās un teica: “Saņemiet Svēto Garu!”
Jēzu, mēs pateicamies Tev par Baznīcas vienotību.
7. JĒZUS DĀVĀ BAZNĪCAI MIERU UN IZLĪGUMU
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 20, 19-23)
Pēc Jēzus augšāmcelšanās tajā pašā nedēļas pirmajā dienā, kad iestājās vakars un tur, kur uzturējās mācekļi, bija aiz bailēm no jūdiem aizslēgtas durvis, atnāca Jēzus, nostājās viņu vidū un sacīja: “Miers jums!” Un, to pateicis, Viņš tiem parādīja rokas un sānu. Tad mācekļi, redzot Kungu, kļuva priecīgi. Bet Viņš atkal tiem sacīja: “Miers jums! Kā Tēvs mani sūtīja, tā Es jūs sūtu.” To pateicis, Viņš dvesa uz viņiem un teica: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti; kam aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti.”
Baznīca sludina Dieva žēlsirdību, kura atklājas krustā sistajā un augšāmceltajā Kristū – ne tikai caur Viņa Vārdu un mācību, bet galvenokārt visas Dieva tautas dzīves pulsācijā. Ar šo liecību Baznīca pilda Kristus misiju. Baznīca dziļi apzinās, ka, tikai pamatojoties uz Dieva žēlsirdību, tā spēs izpildīt šo uzdevumu.
Lūgsimies, Kungs, dāvā savai Baznīcai mīlestību un mieru, kas ir instrumenti Tavai žēlsirdībai pasaulē.
8. AUGŠĀMCĒLIES KUNGS STIPRINA TOMA TICĪBU
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 20, 24-29)
Bet Toms, viens no divpadsmit, kas tiek saukts par Didimu, nebija kopā ar viņiem, kad atnāca Jēzus. Tāpēc citi mācekļi viņam teica: “Mēs redzējām Kungu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Ja es neredzēšu naglu zīmes uz Viņa rokām un neielikšu savu pirkstu naglu vietās, un savu roku neielikšu Viņa sānā, es neticēšu.” Bet pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms bija ar viņiem. Jēzus iegāja caur aizslēgtām durvīm un, nostājies vidū, sacīja: “Miers jums!” Pēc tam Viņš teica Tomam: “Liec savu pirkstu šeit un apskati manas rokas! Sniedz savu roku un ieliec manā sānā, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un Viņam sacīja: “Mans Kungs un mans Dievs!” Jēzus viņam teica: “Tu ieticēji tādēļ, ka mani redzēji. Svētīgi tie, kas neredzēja, bet ticēja!”
“Kurš ir redzējis Mani, ir redzējis Tēvu”. Baznīca sludina Dieva žēlsirdību un dzīvo no tā, ka pastāvīgi domā par Kristu, koncentrējas uz Viņu, Viņa dzīvi un Evaņģēliju, par Viņa krustu un augšāmcelšanos. Viss, kas pamatojas dzīvā ticībā un Baznīcas mācībā, lai skatītu Kristu, tuvina mūs tam, lai skatītu Tēvu.
Lūgsimies: Kungs, vairo mūsu ticību.
9. TIKŠANĀS AR KUNGU PIE GALILEJAS JŪRAS
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 21, 4-14)
Bet, kad uzausa rīts, krastā stāvēja Jēzus. Tomēr mācekļi nepazina, ka tas ir Viņš. Tad Jēzus viņiem sacīja: “Bērni, vai jums ir kas ēdams?” Tie Viņam atbildēja: “Nav.” Bet Viņš tiem sacīja: “Izmetiet tīklu laivas labajā pusē, un jūs atradīsiet!” Tā viņi iemeta tīklu un vairs nespēja to izvilkt zivju daudzuma dēļ. Tad māceklis, kuru Jēzus mīlēja, sacīja Pēterim: “Tas ir Kungs!” Bet Sīmanis Pēteris, izdzirdējis, ka tas ir Kungs, uzģērba virsdrēbes, jo bija kails, un metās jūrā. Bet citi mācekļi pārbrauca laivā, vilkdami zivju tīklu, jo viņi nebija tālu no krasta – apmēram divsimt olektis. Izkāpuši krastā, viņi redzēja saliktas kvēlojošas ogles un uz tām uzliktu zivi un maizi. Jēzus viņiem sacīja: “Atnesiet no tām zivīm, ko tagad nozvejojāt.” Tad Sīmanis Pēteris aizgāja un izvilka krastā tīklu, pilnu ar simts piecdesmit trijām lielām zivīm. Un, lai gan to bija tik daudz, tomēr tīkls nesaplīsa. Jēzus viņiem teica: “Nāciet, ieturiet maltīti!” Un neviens no mācekļiem neiedrošinājās Viņam jautāt: “Kas Tu esi?” – jo viņi zināja, ka tas ir Kungs. Jēzus piegāja un paņēma maizi, un pasniedza viņiem, tāpat arī zivi. Šī bija jau trešā reize, kad Jēzus, augšāmcēlies no miroņiem, parādījās mācekļiem.
Kristus, iemiesojoties mīlestībā, kas īpašu uzmanību pievērš tiem, kuri cieš, izsalkušajiem, grēciniekiem, liek atklāt Tēvu, kurš ir “bagāts žēlsirdībā”. Tajā pašā laikā, kļūstot cilvēkiem par tuvākmīlestības paraugu, Kristus aicina uz žēlsirdību.
Lūgsimies: Jēzu, vairo mūsu izpratni par žēlsirdību.
10. KUNGS PIEDOD PĒTERIM UN UZTIC VIŅAM GANĀMPULKU
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 21, 15-19)
Kad viņi bija paēduši, Jēzus Sīmanim Pēterim sacīja: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli vairāk nekā viņi?” Tas Viņam atbildēja: “Jā, Kungs! Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Viņš tam sacīja: “Gani manus jērus!” Un Jēzus vēlreiz tam teica: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli?” Tas Viņam atbildēja: “Jā, Kungs! Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Viņš tam sacīja: “Gani manas avis!” Tad Jēzus tam sacīja trešo reizi: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli?” Pēteris noskuma, ka Viņš tam jautāja trešo reizi: “Vai tu mani mīli?”, un Viņam atbildēja: “Kungs, Tu visu zini, Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Viņš tam sacīja: “Gani manas avis! Patiesi, patiesi, Es tev saku: kad tu biji jaunāks, tu apjozies pats un gāji, kur gribēji, bet, palicis vecāks, tu izstiepsi savas rokas, un cits tevi apjozīs un vedīs tur, kur tu negribi.” To Viņš teica, norādīdams, kādā nāvē tas pagodinās Dievu. Un, to pateicis, Viņš tam sacīja: “Seko man!”
Augšāmcēlies Jēzus piedeva Pēterim viņa aizliegšanos. Tādā veidā Kristus uzstāj uz nepieciešamību piedot otram. Kad Pēteris jautāja Jēzum, cik reizes ir jāpiedod tuvākajam. Jēzus atbilde par 77 reizēm ir simbolisks skaitlis, kas nozīmē to, ka ir jāspēj piedot ikvienam katru reizi.
Lūgsimies: Kungs, piedod mums mūsu grēkus un māci mūs piedot saviem parādniekiem.
11. JĒZUS SŪTA SAVUS MĀCEKĻUS
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 28, 16-20)
Bet vienpadsmit mācekļi aizgāja Galilejā, uz to kalnu, kur Jēzus bija viņiem pavēlējis. Un tie, Viņu ieraudzījuši, pielūdza Viņu, bet daži šaubījās. Un Jēzus piegāja un runāja viņiem, sacīdams: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko Es jums esmu pavēlējis, un, lūk, Es esmu ar jums līdz pasaules galam.”
Baznīca sludina patiesību par Dieva žēlastību, kas atklājas Kristū, un pauž to dažādos veidos. Cenšoties paust žēlsirdību cilvēkiem, tajā pašā laikā lūdzam Dieva žēlsirdību, lai cilvēks tiktu pasargāts no dažādiem draudiem mūsdienu pasaulē.
Lūdzamies: Kungs, māci mūs praktizēt žēlsirdīgo mīlestību.
12. JĒZUS TIEK UZŅEMTS DEBESĪS
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 16, 15-20)
Pēc savas augšāmcelšanās parādījies tiem vienpadsmit, Jēzus sacīja: “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju visai radībai! Kas ticēs un tiks kristīts, tas būs izpestīts, bet, kas neticēs, tas tiks pazudināts. Bet tiem, kas ticēs, sekos šādas zīmes: manā vārdā viņi izdzīs ļaunos garus, runās jaunās valodās, ņems rokās čūskas, un, ja ko indīgu būs izdzēruši, tas viņiem nekaitēs. Slimajiem viņi uzliks rokas, un tiem kļūs labi.” Un pēc sarunas ar viņiem Kungs Jēzus tika uzņemts Debesīs un apsēdās pie Dieva labās rokas. Bet viņi aizgājuši sludināja visur, un Kungs viņiem palīdzēja un apstiprināja mācību ar zīmēm, kas sekoja līdzi.
Tas, ka Jēzus trešajā dienā augšāmcēlās, ir pēdējā Viņa misijas zīme, zīme, kas norāda uz jaunām debesīm un jaunu zemi, kad “Dievs noslaucīs katru asaru no viņu acīm, un nebūs vairs nāves, ne bēdu, ne vaidu, ne sāpju, jo bijušais pagājis.” (At 21, 4)
Lūgsimies: Jēzu, kas sēdi pie Dieva labās rokas, stiprini mūs un dāvā Debesu žēlastību.
13. MĀCEKĻI UN MARIJA GAIDA SVĒTĀ GARA ATNĀKŠANU
Lasījums no Apustuļu darbiem (Ap 1, 10-14)
Kad tie, Viņam debesīs uzejot, skatījās, lūk, divi vīri baltās drēbēs piestājās tiem un sacīja: “Galilejas vīri, ko jūs stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas no jums tika paņemts debesīs, tāpat atnāks, kā jūs redzējāt Viņu debesīs aizejam.” Tad viņi atgriezās atpakaļ Jeruzalemē no kalna, ko sauc par Olīvkalnu, kas ir tuvu Jeruzalemei, sabata gājiena attālumā. Un viņi atnākuši uzgāja Vakariņu telpā, kur uzturējās Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Fīlips un Toms, Bērtulis un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Sīmanis Centīgais, un Jūda, Jēkaba brālis. Viņi visi vienprātīgi palika lūgšanā kopā ar sievietēm un Mariju, Jēzus Māti, un Viņa brāļiem.
Jēzus ciešanas nevar izprast pilnībā visā to dziļumā, neņemot vērā Marijas klātbūtni tajās – Viņa atstātības no Tēva mokām pievienojas arī šķiršanās sāpes no cilvēka, kuru Viņš mīlēja vairāk par visu pasaulē. Marijas dalība Jēzus pasijā no mūsu pasaulīgā skatupunkta ir mistisks, neizprotams apstāklis – vai kāds, zinot, ka viņam draud vislielākais negods un spīdzināšana, nebūtu visiem spēkiem laicīgi atturējis savu vismīļāko cilvēku no iespējas redzēt viņa eksekūciju? Vēl jo vairāk, ja tas ir Dievs, kurš kopš mūžības ir paredzējis iemiesoties un ciest par cilvēkiem negoda nāvi? Tas nozīmē, ka Marijas klātbūtnei izšķirošajos atpestīšanas notikumos ir ļoti liela nozīme. [4] Marijai ir visdziļākā izpratne par Dieva žēlastību – zināt, cik tā maksā un cik liela tā ir.
Lūgsimies: Žēlsirdības Māte, izlūdz mums Svētā Gara dāvanas
14. JĒZUS NOSŪTA SVĒTO GARU
Lasījums no Apustuļu darbiem (Ap 2, 1 6)
Kad Vasarsvētku diena bija pienākusi, visi viņi bija kopā tanī pat vietā. Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stipra vēja pūsma, un piepildīja visu māju, kur tie sēdēja. Un viņiem parādījās mēles it kā no uguns, kas sadalījās un nolaidās uz ikviena no viņiem. Un visi tika Svētā Gara piepildīti un iesāka runāt dažādās valodās, kā Svētais Gars deva viņiem izrunāt. Bet Jeruzalemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visām tautām zem debess. Kad šī balss atskanēja, daudzi sanāca kopā un apjuka, jo ikviens dzirdēja tos runājam savā valodā.
Krustāsistā un Augšāmceltā Jēzus Kristus vārdā, Viņa mesiāniskās misijas garā, mēs paceļam savu balsi uz Debesīm un lūdzam, lai arī tagadējā laikā atklājas Mīlestība, kura ir Tēvā, Dēlā un Svētajā Garā – lai tā ir spēcīgāka par katru ļaunumu mūsu modernajā pasaulē.
Lūgsimies: Dievs, kurš esi bagāts žēlsirdībā, mēs Tevi lūdzam, caur Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos, atklāj mums žēlsirdīgo mīlestību, dāvā Sevi mums, esi mūsu Pestīšana.
Izmantoti www.katolis.lv resursi