Šodien visa Baznīca atceras aizgājējus , kuri vēl nesen bija mūsu vidū. Tiek iedegtas neskaitāmas sveces un sirds dziļumos izteiktas daudzas lūgšanas par mirušo tuvinieku dvēselēm, lai tās tiktu ievestas mūžīgajā mājoklī, kas ir sagatavots Debesu Tēvijā.
Paši šodien mēs atceramies aizgājējus tādus, kādi viņi bija sava mūza gājumā. Šķiet, vēl nesen viņi bija mūsu vidū un dzīvoja savu ikdienas dzīvi. Vajag tikai uz brīdi aizvērt acis – un tūlīt atmiņā nāk pazīstamas sejas, ausīs skan sen dzirdēti vārdi. Tie, kurus mēs šodien pieminam, kādreiz taču ik dienas dzīvoja kopā ar mums. Lai arī cik gara vai īsa bija dzīve, viņi dzīvoja, kā ikviens no mums – lai kļūtu laimīgi. Tas ir ikviena cilvēka sapnis. Cilvēks cenšas dzīvē īstenot laimi. Taču, vai vienmēr cilvēkam izdodas šo laimi īstenot līdz galam, jo pēkšņi pienāk stunda, kad viņš šķiras no mūsu vidus. Cilvēks nezina šo stundu, bet tikai apzinās, ka agri vai vēlu viņam būs jāsastopas ar mirkli, kuru nosaka Dievs. Kāda tad ir tā laime, pēc kuras tā tiecas cilvēks? Cilvēce to ir meklējusi dažādās lietās, labklājībā un naudā, darbā un ,,mīlestībā,,, bet tā bija tikai acumirkļa laime, jo drīz vien sirdis atkal kļuva tukšas. Tā ir laicīgā laime, kura ir izsīkstoša, kurai nav mūžīgās vērtības. Kā teikts Sv. Rakstos: ,,Nekrājiet sev mantu virs zemes, kur rūsa un kodes tās maitā un zagļi izrok un nozog!
Bet krājiet sev mantu debesīs, kur kodes un rūsa tās nebojā un kur zagļi tās neizrok: un nenozog! Jo kur ir tava manta, tur ir arī tava sirds! (Mt 6:19-21). Dzīvojot ikdienas rutīnā, cilvēki tik bieži rūpējas par savu laicīgo mantu, ka pat aizmirst tādus vārdus kā mīlestība.
Vienu dienu cilvēks ir , bet otrā pēkšņi viņa vairs nav! Cik daudz nepateiktu vārdu ir palicis mūsu sirdīs, bet cik daudz ko vēl gribētos pateikt! Kas to būtu domājis, ka tas notiks tieši šodien! Ja tiešām to zinātu, tad noteikti atvainotos par kādu no pāri darījumiem, pateiktu kādu mīļu vārdu, vismaz atvadītos…! Katrs cilvēks šajā dzīvē vēlas būt mīlēts un baudīt prieku – nebeidzamu! Kāpēc parasti notiek tā , ka stāvot pie aizgājušā tuvinieka kapa kopiņas cilvēks saka: ,,Kā man tevis pietrūkst!’’ Tas laikam tādēļ, ka mēs reti kad padomājam par to, kas tad mūs aiztur būt patiesies, kāpēc mēs nepasakam to kas ir? Varbūt mēs par maz laika veltām viens otram? Varbūt tā ir mūsu lepnība? Bieži vien no mums prasa daudz spēka pieiet pie sev tuva cilvēka un pateikt viņam ko mīļu, atvainoties, vai arī, vienkārši pateikt vārdus, kas ir mūsu sirdīs! Mēs domājam: kā es sevi tā pazemošu un pieiešu , lai atvainotos! Vai arī – gan jau izdarīšu to rīt vai parīt, vai varbūt ar laiku viss nokārtosies pats par sevi. Nē! Varbūt tādas rīcības nemaz nebūs! Labs piemērs mums visiem ir Kristus, kas tika paaugstināts caur to, kas it kā ir pazemojums – krusta nāve. Krusts, kas sākotnēji bija kauna simbols, kļuva par pestīšanu visām tautām, no pazemojuma pie paaugstināšanas! Nebaidīsimies , ko par mums domās vai ko teiks, bet gan sekosim Kristum, kurš sevi atdeva par mums! Aizmirsīsim savas vajadzības un veltīsim dārgo laiku mums tuviem cilvēkiem! Tādēļ, ka cilvēks aizraujas ar laicīgām lietām un tās viņu pārņem, viņš attālinās no Dieva, saviem tuviniekiem un līdzcilvēkiem. Kur ir mūsu tuvākmīlestība, kur ir iecietība un pretīmnākšana? Tiešām, parasti ir tā, ka tikai tad, kad cilvēks aiziet no šīs dzīves, mēs apzinamies cik svarīgs un tuvs viņš mums ir bijis. Kāds dzejnieks raksta: ,,Ja tava māte noveco un vecāks kļūsti tu, ja viņai tagad spēki zūd, par nastu viņa kļūst un viņas acīs mīļotās vairs nemirdz dzīves prieks, ja viņas kājas gurušās vairs negrib viņu nest, sniedz mātei roku atbalstam un maigi vadi to, nāks laiks, kad gaitā pēdējā tu viņu vadīsi! Ja viņa jautā, atbildi, ar māti parunā! Ja viņa vaicā, tu maigi parunā! Ja viņa Tevi nesaprot , tu mīļi paskaidro! Nāks laiks, šis rūgtais brīdis nāks, kad viņa vairs nevaicās. Šie vārdi mums liek padomāt par to, ka mums vienmēr vajadzētu būt tuvāko mīlošiem un iecietīgiem vienam pret otru, jo agri vai vēlu cilvēks aizies no šīs dzīves, bet mūs mocīs sirdsapziņa, ka nebijām pietiekoši rūpējušies viens par otru. Laicīgās lietas un ikdienišķā steiga mūs ir pārņē’mušas tā, ka mēs aizmirstam par dvēseles vajadzībām. Tāpat mēs arī aizmirstam, ka agri vai vēlu mums pašiem būs jāškiras no visa laicīgā. Kas būs iegūts? NEKAS! Dievs cilvēkam ir devis brīvu izvēli. Mīlestībā padarītie darbi ir kā alga mūžīgajai dzīvei, bet manta, kuru mēs šeit raušam un kuras dēļ tā pūlamies, paliek šeit – iznīcībā. Tādēļ Kristus mūs arī brīdina: ,,Vieglāk kamielim izlīst caur adatas aci, nekā bagātam ieiet debesu valstībā’’ (Mt 19:24). Laiks, kas mums ir dots, jāizmanto, lai kalpotu tuvākajam, tādā veidā arī Dievam, un caur to iemantotu mūžigo dzīvi.
Reiz kāda jauna amerikāniete dzīvoja kā putns ziedu laikā, kam katrā laikā viss ir gatavs – gan galds, gan māja. Jaukā saulainā dienā viņa ar savu kompāniju dodas izpriecas braucienā. Pati vada savu auto, un ātrais brauciens viņai sagādā prieku. Vienā momentā stūre izslīd no rokām. Mašīna sviežas sānis, un nākošajā brīdī jau braucēja guļ ar sadragātiem locekļiem: ,,Cik daudz laba cilvēkam es būtu varējusi darīt ar saviem līdzekļiem, bet … bet tagad jau ir par vēlu,’’ izdveš nelaimīgā sieviete, un tie bija viņas pēdējie vārdi – PAR VĒLU! Par vēlu cilvēks apķeras, ka dzīve nav dota rotaļai! Ja arī cilvēks savas laimes meklējumos ir kļūdījies, tā nav bēda, jo Dievs piedod visiem, kuri vēlas atrast mūžigo dzīvi pie Dieva. Tāpat kā līdzībā par pazudušo dēlu, kuram tēvs piedod, tā arī Dievs piedod grēciniekam, kurš atgriežas. Ceļu no grēka pie Tēva mums rāda Kristus, kas saka: ,,Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība, neviens nenonāk pie Tēva kā tikai caur mani! (Jņ 14:6). Kristus mums savas dzīves gājumā rāda un stāsta, kādiem mums ir jābūt, lai iemantotu mūžīgo dzīvi.