Svētceļnieku Svētajā Misē 14. augustā ar savu gājumu uz Aglonu iepazīstināja 34 grupas, kuras bija pulcinājušas 1050 svētceļniekus. Kā ierasts, visgarāko gājumu bija veikusi grupa no Liepājas, kas ceļā devās jau jūlija pēdējā nedēļā. Vairākas grupas ceļā bija pavadījušas divas nedēļas, bet lielākā daļa svētceļnieku soļoja vienu nedēļu.
Svētā Meinarda godam veltīto dievkalpojumu vadīja kardināls Jānis Pujats, kas sprediķī nolasīja vairākus fragmentus no neliela iestudējuma, kuru Rīgas Garīgā seminārā audzēkņi bija veltījuši Latvijas apustulim un pirmajam bīskapam. Šādi kardināls Jānis Pujats svētceļniekus aicināja iepazīt Meinarda nostāju un arī situāciju, kādā viņš atradās un strādāja. Tostarp kardināls nolasīja sarunu starp Meinardu un viņa garīdzniekiem:
„Garīdznieks saka – Kad Ikšķilē būvējām pili, cilvēki solījās, ka pieņems kristību, bet, kad pils jau bija gatava, viņi atteicās kristīties un pat tie atkrita, kas jau bija kristīti. Līdzīgi notika arī Salaspilī, tā ir liela neveiksme.
Meinards pēc pauzes – Ļaudis neuzticas ienācējiem, tāpēc gribu atgādināt vēlreiz, ka mums vajadzīga liela kristīgā labestība pret katru cilvēku. Kristus ir mācījis “ko jūs esat darījuši vienam no šiem mazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši”.
– Bet cilvēki baidās pieņemt kristību arī tāpēc, ka viņus pēc tam terorizē pagāni. Ja Salaspilī viņi iedrošinājās piekaut pat bīskapa kalpotājus, tad var iedomāties, kā klājas citiem, viņi draudējuši pat bīskapu padzīt. Turaidā mūsu līdzstrādnieku Teodoru pagāni gribēja upurēt dieviem tikai tāpēc, ka viņam bija labāk padevusies raža. Tikai Dieva sūtīta nejaušība viņu izglāba. Vai tad tiešām mēs nedrīkstam lūgt aizstāvību? Ja cilvēki baidīsies pieņemt kristību, tad apstāsies misijas darbs.
Meinards nemierīgi staigā pa istabu. – Tas ir ļoti smags jautājums. No vienas puses, pagāni apdraud ticīgos, no otras puses, aizstāvot ticīgos ar varu, viegli var iztaisīt netaisnību. Kā viens, tā otrs bremzē misijas darbu.
– Bet ticības brāļu aizstāvība taču visur tiek praktizēta!
– Es to neiedrošinos lūgt. Mēs esam šeit, lai pagāniem sludinātu Evaņģēliju, nevis karu. Mēģinājums izbraukt uz Gotlandi bija neveiksmīgs un tomēr derīgs.
– Kādā ziņā?
– Tas mani galīgi pārliecināja, ka Evaņģēlijam zobens nav vajadzīgs.
– Bet mūsu misijas darbs draud apsīkt, ja nebūs, kas mūs aizstāv.
– Tieši otrādi, tas apsīkst tāpēc, ka ļaudis baidās no šiem aizstāvjiem.
– Kā tad strādāsim tālāk?
– Mūsu darbā viens no galvenajiem būs miera princips, pieraksti – sludinot Evaņģēliju, izvairīties no jebkāda konflikta ar iedzīvotājiem.
– Bet ja pagāni turpinās iebaidīt un pielietos varu?
– Lai cik dīvaini, bet ticībai arī tas atnesīs zināmu labumu.
– Kā to saprast?
– Atcerieties Baznīcas pirmos gadsimtus. Pagānisms pa daļai zaudēja tieši tāpēc, ka lietoja varu pret kristiešiem.
– Kas notika?
– Vajāšanas saasināja ticības jautājumus, lika tos dziļi pārdomāt un prasīja lielu drosmi no kristiešiem. Bet tieši tas pievilka meklējošus cilvēkus un stiprināja kristīgo apziņu. No otras puses, vajātāji agrāk vai vēlāk zaudēja tautā simpātijas, tas viss lielā mērā palīdzēja kristiānismam uzvarēt.
– Bet daudzi neizturēja.
– Neizturēja tie, kuru ticībai piejauktas laicīgās intereses. Pusi dvēseles nevar Dievam atdot, nepieņem. Vai tad nav teikts, ka neviens diviem kungiem kalpot nevar?
– Tātad kāds būs mūsu princips?
– Pieraksti. Misionāru šeit nedrīkst interesēt ne Livonijas zeme, ne bagātības, ne laicīgā vara, bet gan tas, kā labāk tautai parādīt ceļu pie Dieva.
– Bet ticība šos ļaudis nepievelk. Tie, kas lūdza bīskapu braukt projām un solījās kristīties, atkal nebija ieradušies.
– Tā bija pagaidu neveiksme. Ne no maizes vien arī pagāns dzīvo. Arī viņam agri vai vēlu ir vajadzīga īsta ideja, kuras dēļ ir vērts dzīvot un cīnīties. Un šo ideju viņiem nes kristieši. Mūs vienmēr ir nodarbinājusi doma, kā kristīgo ticību iedēstīt cilvēku sirdīs. Bet vai zināt, kas priesteriem šo darbu visvairāk traucē?
– Līdzekļu trūkums? Nelabvēlīgi apstākļi?
– Tieši otrādi. Traucē visvairāk snaudulīga labklājība. Tā ar savu šķietamo pievilcību ir visviltīgākais ienaidnieks. Tur miesai ir viss, bet garam nekā. Tas izārda ticību no iekšpuses. Tāpēc pieraksti – Dieva tīrumā darbam jānotiek intensīvi visos sektoros, arī akmeņainā druvā, starp ērkšķiem un arī labā zemē. Mēs jau nevaram zināt, kura sirds atsauksies un dos augļus. Mūsu pienākums ir iepazīstināt ar kristīgo ticību pēc iespējas visus.”
Sprediķa noslēgumā kardināls rezumēja: „Indriķa hronika vēstī, ka bīskaps Meinards, slimības gultā gulēdams, pasaucis pie sevis visus Līvzemes un Turaidas vecākos un vaicājis, vai tie pēc viņa nāves gribētu palikt bez bīskapa. Bet viņi visi kā viens apliecinājuši, ka labprātāk gribētu, lai viņiem arī turpmāk būtu bīskaps un tas liecina, ka šis bīskapa darbs bija nesis augļus, un Meinards stāv to visu bīskapu priekšgalā, kas šeit strādāja pēc viņa līdz pat mūsu dienām. Un tāpēc pareizi ir, ka mēs cienām tā vīra piemiņu, kas pirmais mūsu zemē nesa pestīšanas vēsti.”
LRKB IC
pārpublicēts no www.katolis.lv